Slavenas lietas no vēstures, kuras neeksistēja

Vēsture ir traģiska, mīklaina un maģiska. Varbūt esat pamanījuši, ka daļa rakstu zap.lv ir tieši par neticamo vēsturi, taču bieži gadās, ka pat tā nelielā vēstures daļa, kas likās ticama un pat pašsaprotama, nemaz nav bijusi vēsture.

Piemēram…

Babilonas gaisa dārzi

Babilonas (arī Semiramīdas) gaisa dārzi tradicionāli tiek uzskatīti par vienu no antīkās pasaules Septiņiem Pasaules Brīnumiem. Un daži no tiem nepārprotami ir eksistējuši (Aleksandrijas bāka, Rodas koloss) vai eksistē vēl joprojām — šeit gan jāmin tikai Gīzas piramīdas. Tomēr ļoti iespējams, ka paši gaisa dārzi ir tikai pārspīlētas grieķu ceļotāju pasakas.

Uzskata, ka gaisa dārzi bija milzīga oāze aptuveni kvadrātkilometra platumā. Tie esot atradušies aptuveni 20 metrus virs zemes, un konstrukcijai esot bijuši vairāki, ar svinu izklāti stāvi, lai no augšējiem apakšējos nesasūcas ūdens. Pats stāsts ir tāds, ka Nebukadnēcars Otrais tos uztaisījis savai sieviņai — un šķiet, ka prieks bija dārgs, jo šādai konstrukcijai vajadzētu ne tikai daudz *vienreiz* izmantotu resursu (kā piramīdu celtniecībā), bet pastāvīgi ieguldīt lielu naudu, jo to apsaimniekošanai vajadzētu simtiem vai pat tūkstošiem vergu.

Taču patiesībā, lai cik pārspīlēti nebūtu grieķu karavīru pārstāsti par šiem iespaidīgajiem dārziem, pašiem babiloniešiem nav nekādu pierakstu (un viņiem *ļoti* patika pierakstīt) par šādu gaisa dārzu eksistenci.

Taču, jūs teiksit, *kaut kam* tur vajadzēja būt, lai šādi stāsti rastos. Kaut kas jau tur noteikti bija, taču tas, iespējams, pašiem babiloniešiem bija ikdienišķa parādība — gluži tāpat kā, iespējams, kāda mikēniešu kultūras kara atbalss iedvesmoja Homēra *Iliādu*, kuru veltīgi (bet vismaz nepārtraukti) mēģina sasaistīt ar vēsturiskiem notikumiem.

Tomēr vienīgais vēsturiskais atradums, kuru var sasaistīt ar šo gaisa dārzu eksistenci, ir kāds uz māla plāksnītēm klāts zīmējums, kas izskatās apmēram šādi:

Bailes no pasaules gala pirms 1000. gada

Pilnīgi iespējams, ka daži no mums patiešām baidījās no pasaules gala 2012. gada 21. decembrī. Taču to nevar salīdzināt ar to paniku, kas esot pārņēmusi kristīgo pasauli 999. gadā, kad daži ticīgie, gaidot Jēzus atkal atnākšanu, piedeva parādus, lūdzās uz velna paraušanu, izlaida noziedzniekus no kamerām, bet trakākie pat pulcējās Jeruzalemē, kur no debesīm vajadzēja nolaisties Jēzum Kristum.

Katrā ziņā, mūsu sabiedrība vismaz saglabāja veselo saprātu, kad likās, ka tūlīt pasaulē ietrieksies meteorīts, nevis kā mežonīgie, neaptēstie viduslaiku cilvēki.

Patiesībā…

lai cik skumji tas nebūtu, viduslaiku zemniekus vairāk interesēja, kā izdzīvot, nevis kā labāk sagaidīt pasaules galu. Viņi ne tikai līdz kādam 14. gadsimtam nezināja, cik ir pulkstenis, bet arī bieži strīdējās par to, kurš gads pašlaik ir. Un ir diezgan grūti strīdēties par to, kad gaidāms pasaules gals, ja nezini, kurš tagad gads. Turklāt kristieši vienmēr gaidīja — un daudzi no viņiem vēl joprojām gaida — pasaules galu. Šis fakts padarīja jebkuru gadu, kura cipars izskatījās draudīgs, par potenciālu pasaules gala gadu.

Zinātnieki jau vairāk nekā simts gadu zina, ka, tuvojoties 1000. gadam, viduslaiku cilvēki, izsakoties vienkāršiem vārdiem, lielākoties tam uzdirsa. Šo uzskatu no sākuma radīja paši katoļticīgie, piemēram, kādā 17. gadsimta baznīcas vēsturē šie it kā nemieri tika pieminēti kā pārspīlēts fakts. Pēcāk pasaules galu pieminēja protestanti, tā smalki norādot, ka viņi ir labāki par katoļiem, bet eļļu ugunij pielēja kāds 19. gadsimta vēsturnieks, kas, vēršoties pret baznīcu padarīja pasaules gala gaidas par bez maz vai noteicošo virzītāju baznīcas varā.

Post Navigation